Caurvējā sapūsts kakls- latvieša lielākais bieds

Sapūsts kakls, sapūsta mugura, velk uz krustiem, sapūsta potīte, plecs roka- tie ir regulāri iemesli, ar kuriem pie mums vēršas pacienti. Šajā rakstā izanalizēsim vai mūs var sapūst, kā tas ietekmē organismu un kas vispār ir šis sapūšanas fenomens.

Lai izvērtētu kādu medicīnisku informāciju, meklēju to zinātniskajās datu bāzēs, kas pārsvarā ir angļu valodā. Šeit sastopos ar pirmo sarežģījumu- kādus atslēgas vārdus izvēlēties fenomenam “sapūsts”. Vai šis nav tas pats gadīums, kas ar caurvēju, kas jau izslavēts kā latviešu kultūras iezīme? 

Vai būtu jāpēta vēja ietekme uz cilvēku? “Vējš ir liela mēroga Zemes atmosfēras gāzu kustība jeb plūsma” (Wikipedia). Tātad, tā ir gaisa molekulu pārvietošanās. Vēju jeb gaisa plūsmu varam radīt arī lokāli- ar straujām kustībām (vēdinot) vai ar mehāniskām ierīcēm (ventilators). Tāpat varam ietekmēt tā temperatūru- piemēram, ar gaisa kondicionieri vai ar fēnu. Vai jebkurā no šiem gadījumiem pacienti vēršas pie mums ar sapūstu kādu ķermeņa daļu? Mūsu pieredzē nav vēl bijušas sūdzības par sapūstu kaklu, fēnojot matus. Taču, par gaisa kondicionieri un atvērtu logu gan visai regulāri. Iespējams, jāpēta temperatūras ietekme uz organismu? Par aukstuma ietekmi uz cilvēka ķermeni var izlasīt šajā rakstā : Kā aukstās ziemas peldes ietekmē organismu.

Komforts ir individuāls

Termāls komforts ir prāta stāvoklis, kas izpauž apmierinājumu ar vides temperatūru un tiek ietekmēts gan no vides faktoriem kā temperatūra, termiskais starojums, gaisa mitrums un gaisa plūsmas ātrums, gan no personīgajiem faktoriem kā kustību daudzums, apģērbs un emocijas. Tātad, termāls komforts var būt ļoti individuāls. Termālu komfortu vērtē gan kā vispārēju, gan lokālu temperatūras apmierinājumu. Lokāls temperatūras apmierinājums visbiežāk tiek radīts, ja pastāv, piemēram, atšķirīga grīdas temperatūra, vertikāla gaisa temperatūras atšķirība (piemēram, kājas atrodas aukstumā), gaisa plūsmas temperatūras asimetrija (piemēram, lokāli tiek uzpūsts karsts vai auksts gaiss), kā arī izjūta par gaisa velkmi (biežāk tautā saukta par vilkmi) , kas būtu vistuvākais tam, ko dēvējam par caurvēju. 2019.gada pētījumā par daļēji atvērtām telpām un velkmi, tiek atzīmēts, ka tieši velkmes izjūta ir visbiežākais iemesls lokālam termālam diskomfortam un tiek definēts kā individuāli nevēlama lokāla cilvēka ķermeņa atvēsināšana gaisa kustības rezultātā.

Lokāla ķermeņa atvēsināšana rada asinsvadu sašaurināšanos, kā rezultātā attiecīgajā zonā samazinās asins plūsma. Izrietoši, samazinās arī lokālo audu vielmaiņa, nervu kairināmība, iekaisuma procesi, nervu signālu pārvades ātrums un audu elastība. Ne velti lokāla aukstuma terapija tiek pielietota akūtu traumu un sāpju gadījumā. Tātad, arī lokāli pielietots aukstums pats par sevi nav nekas negatīvs. 

Sūdzības par sāpēm, kustību ierobežojumu

Savā praksē esam novērojuši kopīgas iezīmes pacientiem, kas vēršas pie mums ar “sapūstu kaklu”. Ja pat neskatāmies šobrīd uz cēloņiem, jebkurā gadījumā novērojamās sekas un sūdzības ir par kustības apjoma ierobežojumu (nevar līdz galam pieliekt vai pagriezt galvu kādā no virzieniem), diskomfortu jeb sāpēm, mēģinot veikt konkrēto kustību un pacients nereti ir manāmi satraukts par esošo situāciju. Novērojams lokāls muskuļu saspringums attiecīgajā zonā, kas galvenokārt arī ir tas, kas rada kustības ierobežojumu un izjusto diskomfortu. Līdz ar vispārēju muskuļa saspringumu, jūtams arī aktīvs trigerpunkts, kam raksturīgi, ka sāpju izjūta izstarojas tālāk par faktisko saspringuma apjomu. (Piebildīšu, ka šie ir klīniskajā praksē veiktie novērojumi, kas nav sistemātiski ievākti dati. Turklāt mēs nevaram pārbaudīt sūdzību patieso cēloni, bet apkopot, kādas ir sūdzības situācijās, kad pacients uzskata, ka ir sapūsts.)

Pašu trigerpunktu rašanās mehānisms nav pārliecinoši izskaidrots un pastāvošajām teorijām nav spēcīgu pierādījumu, taču literatūrā uzskaitītie trigerpunktu rašanās iemesli iekļauj gan kustību trūkumu, muskuļa pārslodzi, t.sk. pastāvīgu sasprindzinājumu, trauksmi u.c. psihes faktorus un vēl virkni citu iemeslu, kas nav saistīti ar šo tēmu.

Kas tad īsti rada simptomus?

Apkopojot minētos faktus un novēroto pieredzi, atliek secināt, ka esam pārvērtējuši vēja ietekmi uz mūsu ķermeņa fizioloģiju. Ja gaisa plūsma ir lokāli auksta (vai tiek pielikts jebkāds cits lokāls aukstums), attiecīgajā ķermeņa zonā var sašaurināties asinsvadi un tiek samazināta asins piegāde. Taču tas pats par sevi nerada muskuļa sasprindzinājumu. Tomēr, uzsākot kustības, attiecīgā ķermeņa zona intensīvāk jāizkustina gluži kā, uzsākot fizisko aktivitāti, mēs iesildāmies, lai veicinātu muskuļu apgādi ar asinīm, veicinātu nervu impulsu pārvadi un tādējādi muskulis daudz kvalitatīvāk varētu reaģēt uz uzdevumu. Ja izjūtam lokālu vai vispārēju termālu diskomfortu, mēdzam sasprindzināties. Piemēram, ja mums nepatīk, ka pūš uz kakla, uzraujam plecus, lai kaklu pasargātu. Un kā jau minēts iepriekš, šāds pastāvīgs sasprindzinājums gan ir viegls ceļš līdz sāpīgu trigerpunktu attīstībai. Ja vēl esam emocionāli neapmierināti ar situāciju, ka kaut kur pūš, tad varbūtība tikt pie nepatīkamām fiziskām izjūtām ir vēl lielāka.  

Vai nav vienalga, kāds ir sūdzību cēlonis?

Balstoties uz šo latvisko iezīmi, situācijās, kad pacients pats nespēj identificēt konkrētu situāciju, kuras dēļ radušās akūtas sāpes kādā no ķermeņa daļām, nereti tiek meklēts skaidrojums “laikam sapūta”. Arī tad, ja, analizējot notikumu secību, varam saskatīt cēloņsakarību ar kādu monotonu darbību, neergonomisku pozu u.c., pacients nereti paliek pie pārliecības, ka arī viņa potīte vai celis ir sapūsts. Un vai tad nav vienalga, ko pacients domā? Nē, nav! Pacienta pārliecība var apgrūtināt cēloņsakarību saskatīšanu, tādējādi nenonākot līdz patiesajam iemeslam. Īpaši izteikti tas ir situācijās, ja nozīmīgu lomu problēmas cēloņos spēlējuši psihes faktori, piemēram, trauksme. Pacients nav piedzīvojis epizodi, kurā mehāniski saskatāms iemesls sāpēm, tādēļ meklē neredzamu iemeslu (un ko gan vēl labāk varētu vainot kā neganto caurvēju?!) un sarunas laikā terapeitam neļauj piekļūt pie nepieciešamās informācijas, noliedzot jebkādu citu potenciālo cēloni (te fizioterapeits sāk darboties kā detektīvs). Šāda situācija arī apgrūtina veidot piemērotāko terapijas plānu. Varam tikt galā ar akūto epizodi, taču nav skaidrs, kā novērst turpmākās epizodes. Vai tiešām vienmēr jāaizver logs? Vai tomēr jāpraktizē ķermeņa apzināšanās, atpazīstot sevī saspringumu un mācoties no tā atbrīvoties? Un varbūt jānomaina ikdienas apavi, lai par muskuļu saspringumu ap potīti to pārslodzes dēļ netiktu vainots vējš?

Neskatoties, vai sūdzības radušās no sapūšanas, trauksmes, individuāla diskomforta, iesakām neizvairīties no kustībām un nepieciešamības gadījumā vērsties pie fizioterapeita, lai palīdzētu atgriezt ķermeņa funkcijas.

Līga Līdumniece- Šulce, 2021

 

Izmantotie avoti:

• Pintoa D. Rocha A, Simõesa M.L., Almeida R.M.S.F., Barreira E., Pereiraa P.F., Ramosa N.M.M., Martinsc J.P. An innovative approach to evaluate local thermal discomfort due to draught in semi-outdoor spaces. Energy & Buildings 203 (2019).
• Craig, A. D. (2018). Central neural substrates involved in temperature discrimination, thermal pain, thermal comfort, and thermoregulatory behavior. Thermoregulation: From Basic Neuroscience to Clinical Neurology Part I, 317–338.
• Ivanova Y.M., Pallubinsky H., Kramer R., Lichtenbelt W.M. The influence of a moderate temperature drift on thermal physiology and perception. Physiology & Behavior. 229, (2021).
• Gauthier S. Investigating the probability of behavioural responses to cold thermal discomfort. Energy and Buildings124 (2016), 70-78