Rehabilitācija pēc ahileja cīpslas operācijas
Ahileja cīpsla ir lielākā un spēcīgāka cīpsla cilvēka ķermenī. Un ne velti ķermenis tā ir uzbūvēts, jo šai cīpslai ir jāspēj izturēt lielas vertikālas slodzes. Cīpsla ir muskulim piederoša struktūra- tā piestiprina muskuli pie kaula un tādējādi, muskulim sasprindzinoties, kauls tiek pārvietots un notiek kustība.
Ahileja cīpsla piestiprina sarunvalodā saukto “ikru” (lat.- mm.triceps surae) muskuli pie papēža. Ikreiz kad speram soli, ahileja cīpsla nodrošina šo funkciju. Pacelšanās puspirkstos, lēkšana un skriešana- nekas no šī nav iespējams bez ahileja cīpslas. 
Ņemot vērā lielās slodzes, kas šai cīpslai jāiztur, tā nereti arī iekaist vai akūtos gadījumos plīst. Plīsums parasti dzirdams ar skaļu pakšķi un var radīt sajūtu itkā kāds būtu iespēris pa papēdi. Tūlītēji var novērot, ka nav iespējams nostiept pēdu, pastaigāt. Tad bez vilcināšanās jādodas uz traumpunktu. Visbiežākā traumatologu izvēle ir ķirurģiski šo cīpslu sašūt. Lai gan zinātniskajā literatūrā aizvien vairāk parādās tendence meklēt efektīvus rehabilitācijas risinājumus, lai nebūtu nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, tomēr fiziski aktīviem cilvēkiem joprojām primārā izvēle ir ķirurģiska ārstēšana.
Kas notiek pēc operācijas?
Pēc operācijas seko intensīva rehabilitācija, lai pacients varētu atgriezties sev tīkamajās un svarīgajās aktivitātēs (vai tas būtu profesionālais sports, citas regulāras fiziskās aktivitātes, vai ikdienā nepieciešamās mērenās aktivitātes), turklāt bez sāpēm un kustību ierobežojumiem, kā arī ar iespējami samazinātu risku atkārtotiem plīsumiem.
Līdz persona būs spējīga sākt atgriezties sportiskajās aktivitātēs, jārēķinās ar aptuveni 6 mēnešu ilgu rehabilitācijas periodu.
Visbiežāk Latvijā sastopama ģipša imobilizācija. Pacientam tiek rekomendēts to nēsāt 6 nedēļas un tad uzsākt rehabilitāciju. Tomēr šāda prakse ir pretrunā ar pierādījumiem un starptautiskajām rekomendācijām par postoperatīvu ahileja cīpslas rehabilitāciju! Šādā scenārijā rehabilitācija ir krietni ilgāka, lēnāka, prasa daudz vairāk klātienes tikšanās ar terapeitu un atgriešanās vēlamajās aktivitātēs ir vai nu ierobežota, vai krietni novēlota.
Rehabilitācijas gaita
Pastāv nelielas variācijas par šobrīd aktuālāko un ieteicamo rehabilitācijas protokolu, kā arī tas vienmēr tiek pielāgots katra situācijai, taču šeit aprakstīsim vidējo biežāko.
Pēc operācijas potīte tiek imobilizēta vai nu ģipsī, vai piesaitētā longetē,kas nosedz tikai priekšējo daļu, vai speciālā zābakā. Visos šajos gadījumos potīte atradīsies brīvā nostieptā pozīcijā (aptuveni 30 grādu leņķī). 
Jau tiklīdz operācija ir veikta, aktīvi nepieciešams veikt vingrojumus visam augšstilbam, celim, gūžai, iegurnim un rumpim, jo muskuļu atrofija sākas 48 stundu laikā kopš tos neizmanto. Ja līdz šim persona nav bijusi guļoša (un visticamāk tas tā arī ir, citādi ahileja cīpslu saplēst ir diezgan neiespējami), aktivitāte, kas nenotiek traumētās kājas augšstilbā, jānodrošina ar vingrojumiem. Jākustina arī kājas pirksti, lai nodrošinātu optimālu asinsapgādi un tādejādi veicinātu dzīšanas procesu. Šos vingrojumus var apgūt uzreiz pēc operācijas vienā vizītē ar fizioterapeitu un turpināt pildīt ik dienas mājas apstākļos.
Tāpat arī nepieciešams veikt aerobas slodzes aktivitātes, stacionārais velo šajā gadījumā ir ļoti piemērots.
Aptuveni pirmās 2 nedēļas traumētajai kājai nav ļauta svaru nesoša pozīcija, kas nozīmē, ka būs nepieciešams lietot kruķus (izmantojiet elkoņu kruķus nevis padušu kruķus!).
Kustību uzsākšana jau ļoti agrīni
Pat, ja pēc operācijas izvēlēta ģipša imobilizācija, pēc 2 līdz 3 nedēļām imobilizācijas veids jāmaina, jo jāuzsāk kustību veikšana potītē. Šajā posmā ieteicama vēl 1 vizīte pie fizioterapeita, lai apmācītu vingrojumus, jo pastāv ierobežojumi, ko drīkst un ko vēl nedrīkst darīt, lai nekavētu dzīšanu. No 21.dienas var uzsākt rētas mobilizāciju (tas nepieciešams, lai audi būtu iespējami kvalitatīvi un neierobežotu kustību).
No 3.-4.nedēļas jāuzsāk svaru nesoša pozīcija. Tas ir iespējams, ja lieto specializēto zābaku un tajā ievieto papēžu ieliktnīšus, kas nodrošina, lai papēdis nenoslīd 
zemāk par atļauto leņķi potītē. Specializētais zābaks nav ērtākais no apaviem, taču agrīna staigāšana ir būtiska veiksmīgākai atlabšanai- tā veicina asinsapgādi, stiprina struktūras, samazina audu salipšanu un, protams, veicina pacienta neatkarību ar brīvu pārvietošanos. Pētījumi norāda, ka šāda agrīna slogošana ilgtermiņā saistāma ar augstāku pacienta apmierinātību, mazāk sūdzību par stīvumu potītē, samazina risku dziļo vēnu trombozei kā arī ļauj ātrāk atgriezties darbā. Staigāšanai ērtāk būs, ja otrā kājā vilks apavu ar paaugstinātu zoli. Staigāšanas uzsākšanai ieteicams ieplānot vizīti pie fizioterapeita, jo tas var būt izaicinošāk kā sākotnēji var šķist.
Papēža paaugstinājumu ik pa pāris nedēļām samazina līdz 8.nedēļā nonākot līdz neitrālam stāvoklim. Šeit jāpiebilst, ka ar ilgstoši lietotu ģipsi apm.6 nedēļu garumā ap šo laiku kustības amplitūda potītē būs ievērojami mazāka.
Rehabilitācijas aktīvākais periods un noslēgums
Ap 6.nedēļu tiek uzsākti spēka vingrojumi apakšstilbam, ar abām kājām ceļoties puspirkstos (koncentriski muskuļu spēka vingrojumi). Šajā posmā sākas aktīvākā un intensīvākā terapija. To iespējams veikt 2-3x/ nedēļā kopā ar fizioterapeitu, bet motivētiem un labi disciplinētiem pacientiem var pietikt ar vizītēm 1x/ nedēļā un aktīvu pastāvīgu darbu.
Kad pagājušas 12 nedēļas pēc operācijas, var uzsākt stiepšanas vingrojumus un spēka vingrojumus ekscentriskā režīmā.
Spēka un kustību apjoma vingrojumi pakāpeniski paliek intensīvāki līdz tiek sasniegts pacienta mērķis par spēju pilnvērtīgi atgriezties vēlamajās aktivitātēs. Noslēdzot rehabilitāciju, tiek veikta arī objektīva izvērtēšana, lai novērtētu, cik operētā kāja ir spējīga un vai pastāv kādi riski, kas vēl jānovērš.
Kopumā iesakām nevilcināties ar rehabilitācijas uzsākšanu, lai pēc iespējas drīzāk varētu atgriezties savā ikdienas dzīvē un atlabšanas process būtu ātrāks, veiksmīgāks un prasītu mazāku vizīšu skaitu pie fizioterapeita.
Līga Līdumniece- Šulce, 2024
Izmantitie avoti:
- Jamjoom, B. A. (2021). The influence of early weightbearing, controlled motion, and timing of orthosis removal on the nonoperative management of Achilles tendon rupture: A systematic review. The Journal of Foot & Ankle Surgery, 60(4), 777–786.
- Current Consensus for Rehabilitation Protocols of the Surgically Repaired Acute Mid-Substance Achilles Rupture: A Systematic Review and Recommendations From the “GAIT” Study Group. Saxena, Amol et al. The Journal of Foot and Ankle Surgery (2021), Volume 61, Issue 4, 855 - 861
- JA Zellers, MR Carmont, GK. Silbernagel "Return to play post-Achilles tendon rupture: a systematic review and meta-analysis of rate and measures of return to play" Br J Sports Med, 50 (2016), pp. 1325-1332
